:: Luterāņu baznīca

Nelielā pakalnā lielceļa malā, ap 1680.gadu tika uzcelta mūra baznīciņa. Uz kāda zārka bijis fon Korfu dzimtas piederīgā nāvi datējošs uzraksts 1684, kas apstiprināja šī dievnama pastāvēšanu minētajā gadā. 1792.gadā tā vēlreiz pārbūvēta un lieli remonti veikti 1852. gadā, kad no jauna apgleznoja un apzeltīja altāri un kanceli.
1895. gadā Priekules baznīcai, iebūvētas jaunas Rīgas meistara Mārtiņa darinātas ērģeles. Visus atjaunošanas izdevumus apmaksājis Priekules barons Nikolajs Korfs. Pēc saviem izmēriem tomēr baznīca bijusi neliela, jo tajā vienlaikus varēja pulcēties tikai ap 150 – 170 draudzes locekļu. Zviedrijas karaliene Kristīne baznīcai bija dāvinājusi vecu 1649. gadā iespiestu altāra Bībeli, kas bija viena no pirmajām Gutenberga Bībelēm vācu valodā. Turpat glabājās arī pirmā Ernesta Glika tulkotā Bībele. No 1846. – 1860. Priekules mācītājs bijis vecā Stendera pēctecis – dzejnieks Kārlis Hugenbergers jeb „sirmais latviešu skolotājs” kā viņš pats sevi nosaucis. Kāds no priekulniekiem atcerējās savas mammas stāstīto, ka baznīcai bijuši trīs zvani. Divus no tiem Pirmā pasaules kara beigās vācieši atkāpjoties aizveda sev līdzi tāpat kā sudraba traukus un citas vērtības. 
1938. gadā Pieminekļu valde nolēma Priekules baznīcu ar visu iebūvēto iekārtu ierakstīt valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Otrā pasaules kara laikā līdz ar lielāko pilsētas daļu baznīca tika sagrauta. Bojā aizgāja arī savdabīgā baznīcas iekārta. 
Vecie priekulnieki savās atmiņās stāsta dzirdētus notikumus par un ap Priekules baznīcu. Marta Ķere dzirdējusi, ka vēl muižas laikos (19. gs vidū vai otrajā pusē) kad apkārt baznīcai viļņojās labības lauki. Muižas strādnieces reiz krāvušas auzas un atgadījies tā. Divas meitas sarunājušas pa logu ielīst baznīcas pagrabā ģērbkambara pusē, kur apmēram 2 m dziļumā zārkos gulējuši baroni. Runāja, ka viņi dikti bagāti esot bijuši, tāpēc sarunājušas iet bagātības zārkos apskatīt. Viena drīz vien izrāpusies ārā, bet otra palikusi iekšā ilgāk. Kāds vīrs, staigājot apkārt baznīcai, dzirdējis meiteni vaidam. Šī meita drīz pēc tam nomira, bet pirmajai uzlika sodu – tupēt altāra priekšā visu dievkalpojuma laiku.
Līdz Trešās atmodas gadiem pilsētas centrā pacēlās apdrupušie dievnama un tā torņa mūri, kuros svētelis bija uzdrošinājies uzbūvēt savu ligzdu. Dievkalpojumi notika izremontētajā draudzes namā, kuru gādīgas rokas bija iekopuša un izveidojušas pa mājīgu lūgšanas telpu. Tomēr sapnis par atjaunotu dievnamu bija dzīvs. To uzturēja pirms 300 gadiem muižas kalēja, vēlāk saukta par Priekules Ikaru, ar pašdarinātiem spārniem veiktais lidojums.
Valsts neatkarība gan ierobežoja materiālās iespējas, taču darīja brīvu garu, un tā 1994.gadā par draudzes, iedzīvotāju ziedojumiem un ārzemju labvēļu sarūpētiem līdzekļiem varēja sākties baznīcas atjaunošana. Vispirms jaunu smaili ieguva tornis. Baznīca tika apmesta no ārpuses, uzlika jumta segumu. 1996.gada vasarā torņa smailē uzlaidās kalēja G Andersona kaltais vara gailis. Tā paša gada rudenī Latvijas Mākslas akadēmijas studentes K. Taivanes darinātā glezna “Kristus pie krusta” ieņēma vietu draudzes nama altārī, lai vēlāk rotātu atjaunotās baznīcas altāri.
1997.gadā Rīgas Amatniecības vidusskolas Kokapstrādes nodaļas 5.kursa audzēkņi savam diplomdarbam izvēlējās Priekules baznīcas iekārtas priekšmetu visa komplekta izveidi. 1998.gada pavasarī strauji tika pabeigta baznīcas sienu, grīdas un griestu atjaunošana. Savukārt Rīgā tapa kā dāvana draudzei apsolītā Priekules baznīcas iekārta. Par sponsoru un Rīgas Amatniecības skolas ziedotiem kokmateriāliem līdz maija beigām bija izgatavotas visas interjera sastāvdaļas. Skolas pedagogu, Izglītības ministra J. Gaigala un Amatniecības kameras ekspertu klātbūtnē 1998.gada 6.jūnijā notika dievnama jaunās iekārtas- diplomdarba sekmīga aizstāvēšana. Latvijas ev.-lut. Baznīcas arhibīskaps J. Vanags atzinīgi novērtēja paveikto un tajā pašā dienā iesvētīja atjaunoto dievnamu. Ar šo jaundarināto dievnama iekārtu Latvijā sevi ir pieteicis jauns baznīcas iekārtu projektēšanas, dizaina un arī izpildījuma vilnis.